Joprojām nepiekrītu tiem, kas mūsu mīļo zemīti - Latviju - sauc par "pīļu dīķi" un vieglām kājām min Dublinas trotuārus. Bet apstrīdēt faktu, ka esam mazi un maz, man mute neveras. Par to bieži pārliecinos piektdienās, kad nopērku avīzi, kuras auditorija ir miljonu desmiti. Skaidrs, ka iespējamības procents, ka šādā pūlī kas neparasts atgadīsies biežāk nekā starp 1,5 miljoniem krievu un miljonu latviešu, ir vienkārša matemātika. Lūk, turpinu ar šodienas bombu:
"Gandrīz divas desmitgades Filips Skītss modās pārguris, kaut arī bija gulējis 12 stundas. Viņš no rīta piecēlās, lai paēstu brokastis, bet pēc tam devās atpakaļ gultā, kur nogulēja līdz pat pusdienām. Ap astoņiem vakarā viņš jau lūza nost. Sieva pierunāja vīru meklēt palīdzību pie mediķiem. Liels bija visu pārsteigums, kad Filipam tika uzstāda diagnoze - viena no smagākajām miega apnoejas (piedodiet, lingvisti - latviskoju bez ilūzijām) formām, kāda konstatēta Lielbritānijā. Tas ir stāvoklis, kurā noslēdzas elpvadi. Skītss katru nakti pārstāja elpot ik pēc 40 sekundēm. Uz mirkli viņš it kā pamodās, pilnībā neatgūdams sajēgu, bet pēc tam atkal iemiga. Tā tas turpinājās visas cauras naktis..."
Šeit pārstāšu citēt. Baigi, jāatzīst. Laikā, kad mūsu tēvi barikādējās Vecrīgā, Filips sāka gulēt 12, 15 minūtes diennaktī... Bet! Visbetākais "bet" šajā stāstā ir: sievai traucēja, jā, bet tas abiem kopā netraucēja saķimerēt trīs bērnus!
Subscribe to:
Post Comments (Atom)
No comments:
Post a Comment