Wednesday 12 March 2008

Mīļo, die... Pistolīt!

* Viss zemāk rakstītais ir uzskatāms par tipisku ierakstu dienasgrāmatā, bez pretenzijas uz iekļaušanos "feļetona", "recenzija" vai "kritika" žanros.

Atrauga. Vēders pilns, bet saruna ar dzīvokļa biedreni virtuvē visai tukša. 18:47 M. nodomāja: "Bļeģ, jāsteidzas taču!" Ģērbjoties mazliet ievīdis, M. vieglā riksītī izmetās no kopmītnēm un tecēja uz autobusu pieturu. Iekāpšana, piepirsts gaiss un aizsvīduši logi uz 15 minūtēm, izkāpšana, 10 minūšu gājiens kājām, un M. bija klāt. Pirms viņa pie ieejas tika pārmeklēts slaids jaunietis ar tumsnēju ādaskrāsu. Domādams, ka tā ir obligāta procedūra, M. nostājās divu cilvēku rindā aiz imigranta. "Please, keep on moving! Don't queue," klaigā apsargs. "Labi," nodomāja M. "Lai pārmeklē teroristus, iešu pēc alus!" 18£ maksāja visi t-krekli, 3.05£ glāze alus. "Nē!" pirmajiem, "Jā (sakostiem zobiem)!" pēdējam. M. nostājās, kā pašam šķita, labā vietā zāles vidū un sāka gaidīt. Gaidīja, dzēra, gaidīja, pārnesa svaru no vienas kājas uz otru, izdzēra. Devās pēc otra alus. "Your ID, please!" palūdza bārmenis. M. izvilka autovadītāja apliecību ar stūrī atlipušu laminātu. "You must present a passport or a driver's licence!" paskaidroja bārmenis, vienlaikus ar roku rādot uz līdzīgu paziņojumu drukātā veidā sev aiz muguras. "This is a driver's licence, Latvian!" paziņoja pārsteigtais M. Bārmenis tikai nogrozīja galvu. Nē. "But this empty glass I just put in front of you, I had it! It means, I've already had a beer tonight!" tiepās M. Nē. "IBIOMAĶ!" sevī, būdams mīzals, kliedza M., dodoties pie bāra otrā zāles malā. Tur dialogs starp viņu un bārmeni izvērtās līdzīgs, bet, pa ceļam, M. jau bija noskaņojies bravūrai. "Well, if you looked closer you'd have seen Driver's licence in English!" cerībā, ka pazemos tikko nobezdējušos (baigi smakoja, baigi) bārmeni, triumfēja M. Jā! Viņam izdevās! Bārmenis, joprojām tikko nopirdies, atvainojās, ielēja alu un novēlēja "Priekā!" Tā, tagad M. varēja malkot un turpināt gaidīt. Sagaidīja. Klausījās, skatījās, svīda. Ritēja ne tikai minūtes, bet arī stundas. Beigu beigās tas kļuva par M. garāko klātienē vēroto koncertu, stāvot kājās. Mars Volta 3 stundu un pāris minūšu laikā paspēja M. gan nogarlaikot ar atsevišķu dalībnieku (bundzinieka) publisku masturbāciju pie/par/ap savu instrumentu, kurā orgasms pat vairākkārt ielilga "virs paciešamā", gan arī priecēt ar brīžiem, kad tika spēlēts un dejots, nevis gaidīts uz otra pamošanos no masturbācijas radītā transa. 23:08 uz skatuves parādījās apsardzes darbinieks, liekot grupai pārtraukt savu uzstāšanos. Nē, ne gluži pusdziesmā, bet tik un tā - visai strupi noraukt. "We must stop now. They make us stop. We had more songs to play for you tonight. Actually, we could go on for 2 more days, if we wanted. Bye. And thanks to security who did a great job tonight!" Tā atvadījās... Nē, tie bija vienīgie vārdi, kurus M. dzirdēja no skatuves visa koncerta laikā. Sasvīdis M. metās ārā no zāles, lai tuvākajā tumšajā stūrī pamīztu.