Un tā skaitās draudzība?! Phe... Nevajag arī. Nekur citur, kā tikai te:
Negribēdami savu rrrokumentālo filmu Heima pavadīt ar vienkāršu koncertierakstu, Sigur Rós izvēlējās formu, kas apvieno pa druskai no abiem filmas elementiem: izdot dubultdisku, pirmais no kuriem (Hvarf) ir viņu daiļrades iepriekš nezināmās puses dokumentācija jeb iepriekšējos albumos neiekļauti studijas ieraksti, turpretī otrais – Heim – labi zināmu kompozīciju dzīvais, turklāt, akustisks izpildījums.
Šķiet, nupat ir sasniegts tas punkts, kad publika būtu gatava vienā kampienā aprīt jebko no īslandiešu galdā celtā. Arī šo dubultierakstu daļa gaidīja siekalām tekot. Kopš izdošanas 5.novembrī, tas ir sakošļāts, sagremots un, saprotams, izvadīts kā katra personīgs viedoklis. Arī šeit, šis ir minētajā ceļā tapis.
Pirmais skaņdarbs Salka – vāka nocelšana pannai. Smarža gaisā uzvirmo nekavējoties, bet par garšu nojausmas vēl nav. Nepārprotami smaržo pēc Sigur Rós, tomēr grūti spriest, kāds būs pirmais kumoss, jo kompozīcija ir no tām, kuras, ja būtu iespējams, varētu sākt skanēt ap ieraksta 80.minūti, bet tādējādi „kristu laukā“ no, šajā gadījumā, ( ) albuma kopējās noskaņas. Kādas citas vietā albuma vidusdaļā? Nē, ir veiksmīgākas, turklāt, Salka ieturēta „nenosauktā albuma“ tradīcijā, bet radīta jau pēc tā izdošanas 2002.gadā. Pirmais kumoss. Jā! Salds! Hljómalind ir, iespējams, viena no popsīgākajām dziesmām grupas daiļradē. Gan kompozīcija, gan lipīgums tai piemīt vēl draudzīgāki radio nekā grāvējam Hoppípolla. O! Kaut kas mazliet tāds kā… Skābāks? Í Gær pirmā minūte varētu garšot pēc kādas no Tima Bērtona filmām, jo ksilofona melodija rada it kā spocīgu noslēpuma sajūtu, kuru spēji pārtrauc bungu blīkšķis līdz ar kuru grupa iekrīt atpakaļ ( ) ieraksta sesijā. Kaut kur tās gausajā vidusdaļā. Pēdējie divi kumosi, ar kuriem izslaucīt šķīvi – Von un Hafsól – ir kā kosties cīsiņā, bet sagaršot… Katrā ziņā kaut ko vairāk gaļai līdzīgu. Līdz nepazīšanai rearanžētas kompozīcijas no grupas debijas ieraksta Von. Ja pirmā ne tik ļoti atšķiras no oriģināla (īpaši, ja pieņem, ka 12 gadi ir laiks, kurā gan cilvēks, gan mūzika nobriest, kļūst lēnīgāki, noteiktāki, bet nezaudē sev raksturīgos vaibstus un melodiju), tad Hafsól radniecība ar sākotnējo Hafssól ir ļoti attāla. 1995.gada versiju varētu gaidīt „ar maisu“ izskanām kādā no šajā tūkstošgadē grupas sniegtajiem koncertiem, turpretī Hvar (iepriekš arī Hoppípolla singlā) iekļautā tās reanimācija jeb „bungu vālītes dziesma“ bija Takk… tūres neatņemamas desmit minūtes, ar kurām Sigur Rós iesāka atgriešanos „uz bis!“ Audiāls uzskates līdzeklis veselības mācības stundā, kad skolotājs skaidro, kā ar vienveidīgām kustībām (lasi – basa motīvu) iespējams sasniegt to, kas pazīstams kā orgasms.
Kad apēsts „studenta sacepums“ – ēdiens, pagatavots pēc „viss ir labs, kas ledusskapī" receptes, gribas kaut ko saldu. Kaut „mēlīti“. Un tieši ar mēlīti asociējas otra, Heim puse. Tāpat kā rausī, diskā ir neliels skaits sastāvdaļu – sešas, taču tās tik un tā apmierina kāri pēc cukura, jo labi zināmo dziesmu akustisks izpildījums rada viendabīgu siltu sajūtu. Tāpat kā kurš katrs tomēr neizceps vienkāršu, bet garšīgu bulciņu, tā jebkuram savu darbu studijā ar godu ārpus tās sienām iznest neizdosies. Ne šajā gadījumā. Ierobežotie resursi (katram pa vienam instrumentam) ir izmantoti teju maksimāli. Gan reiz grandiozās Samskeyti, Starálfur un Vaka, gan arī iepriekš ne tik instrumentāli piesātinātā Ágætis Byrjun un oriģināli akustiskā Heysátan izklausās nevainojami, vienalga, vai izpildītas Īslandē reto koku pavēnī vai piejūras ciemata kultūras namā. Visbeidzot, jau trešo transformāciju piedzīvojusī un disku noslēdzošā Von izklausās tieši tā, kā pēdējais austiņas kumoss klausoties grupu uz miniatūras skatuves ceļmalas kafejnīcā. Kopā ar kafiju. Un dažu desmitu draugu un garāmbraucēju sabiedrībā.
Pēc šādas maltītes, agri vai vēlu pienāk brīdis, kad beidzot jāizvada iepriekš minētais viedoklis. Lai arī daba iekārtojusi citādi, taču šoreiz atšķirīgi ēdieni rada divus viedokļus, kuru saturs ir tikpat atšķirīgs, kā sātīgais pamatēdiens un viegli saldā uzkoda, bet forma – līdzvērtīga. 8/12 katrai no diska pusēm. Lai kā katram negaršotu šis ieraksts, un lai cik nepieņemams neliktos otra „viedoklis“, 9.decembra seansu Fontaine Palace (Liepājā) ieteicams nepapildināt ar kolu un popkornu.
No comments:
Post a Comment