Friday 30 November 2007

Āi

Valdis man šodien atzinās morālās paģirās. Dzeršana neesot vis izklaide, bet gan alkoholisms (man tas nebija ienācis prātā). Personīgi un morāli jūtos taisns, taču fiziski... Valdis teica, lai uzlieku ielāpu. To arī izdarīju un daru. Jāatzīst, vakardiena bija vērta tā cauruma, kas šodien pēc ielāpa brēc, jo izpārdotais Chromeo baļļuks bija top-notch. Un iepazīt savus skolas biedrus no citas, aizlietās puses arī nav peļami. Pāris novērojumu:
1. Tusnīte Andrea piedzeras ātri un to izdarot kļūst seksuāli tramīga;
2. Kriss ir brangs miesās, taču prom
ilēm tas nerūp;
3. Tomass un Kirstīne būtu cienīgi sevi saukt par latviešiem;
4. Heizelai patīk domāt, ka viņa ir feministe (dirsā).


Lai nu kā, esmu sapratis arī, ka bez You'll never walk alone lirikas iemācīšanās man stadionāvairs nav, ko darīt.

Monday 26 November 2007

That's nuts!

Vakar domāju, domāju, kamēr izdomāju. Izdomāju vidusceļu. Pilns attālums būtu bijis koja-kino-koja. Tā vidū atrodas alkohola veikals, ko izvēlējos. Saprotams, alus bez riekstiem un čipsiem nav arājs. Čipsi, tas tā. Bet riekstos gan baisos trāpīju. Mandeles laima un čili sālījumā. Interesanti, bet ne tik ļoti, kā uzraksts paciņas aizmugurē: Almonds are a member of the peach family. Lai kādi locekļi nebūtu mandeles, pāris jaunumu:

1. Piektdienā, kad pasēdēšana pie eglītes gan bērnudārzos un skolās, gan birojos un garāžās būs beigusies, ir jādodas uz "Fontaine Palace" Liepājā. 21.decembrī tur "SKYR piedāvās..."

PICNIC - grupa no Igaunijas, trio. Reiz viņi bija pazīstami ar nosaukumu dON'T, taču nomainīja to (ja godīgi, es arī būtu mainījis, jo tizli izskatās un izklausās). Paši sevi ielikuši kaut kur starp electronica un indie. Iespējams, daļa taisnības ir katrā no šiem svešvārdiem. Iespējams, kādam atgādinās Tribes Of The City, taču ar krietni lielāku devu minētās elektronikas un mīlīgākām melodijām.

ŽIDRŪNS - kvartets no Pilsrundāles, kura septembra sākumā ierakstītais albums "Židrūnam sāp" ir plānots kā nākošais SKYR izdevums. Enerģiska rokmūzika, kuras pirmais trumpis ir dziesmu lirikas, bet otrais - balss, kura koncertos lielākoties spēj būt apskaužami taisna.

DJ JĀNIS ŽILDE - pēdējie divi vārdi, šķiet, komentārus neprasa. Visticamāk, pirmais gan. Lūk, brīnumi notiek. Cilvēks, kuru retais varētu iedomāties pildām diskžokeja pienākumus, ir ekskluzīvā kārtā piekritis piedalīties!


2. Parīt Celtic tiekas ar Shakhtar. Pirmajā spēlē gucuļi uzvarēja ar 2:0. Jārevanšējas! Citādi otrā kārta katoļiem ies secen...


3. Aizmirsu... Kaut kas bija, bet - kas?

Sunday 18 November 2007

Punks not dead! ... (pause) NOT!

Cepu kabaci, kad meitene no "savas valsts" (viņa zin, ka es zinu, ka viņa ir no Japānas, taču sarunās savu dzimteni spītīgi sauc par "my country" it kā es būtu amerikānis, bet viņa - latviete) ieminējās, ka šovakar, tepat, pāri sliedēm esot koncerts. "Kāds gan brīnums," nodomāju, jo pāri sliedēm atrodas SECC halle, kur liela daļa lielo koncertu notiek. Pa puspavērtu logu tik tiešām kaut kādas skaņas sāka plūst iekšā. Varēju atšķirt, ka tā ir sievietes balss, kas izkliedz kaut ko līdzīgu "How are you, Glasgow?" vai "Are you feelin' fuckin' alright tonight?" Uz brīdi piemirsu par koncertu, apēdu kabaci, izgāju uzpīpēt un atkal atcerējos. Iegāju atpakaļ istabā, palasīju žurnālu. Aizmirsu. Nē, tomēr atcerējos. Un šoreiz jau pietiekami ziņkārīgs biju, lai paskatītos www.kasturvarētubūt.com. Jobanij rod! Sex Pistols! Kas to būtu domājis?! "Bet..." nodomāju. Pirmkārt, tikko žurnālā biju lasījis rakstu par to, kāds pautu rausis ir Malkolms Maklarens. Otrkārt, biļete maksā 35£ (vot, panki!). Treškārt... Nu, ko es tur. Pasākumā, kurā 50 gadus un vecākiem tiek atgriezta ilūzija par 70.gadiem? Dodiet viņiem vairāk Viagras, lai tie paspēj izkniebties pirms nomirst, nevis mēģiniet par bargu naudu pārdot aizgājušo jaunību un pankus, no kuriem viens jau sen miris!

Friday 16 November 2007

Trīs lietas - labas lietas. Vairāk nevajag.

Un tā skaitās draudzība?! Phe... Nevajag arī. Nekur citur, kā tikai te:

Negribēdami savu rrrokumentālo filmu Heima pavadīt ar vienkāršu koncertierakstu, Sigur Rós izvēlējās formu, kas apvieno pa druskai no abiem filmas elementiem: izdot dubultdisku, pirmais no kuriem (Hvarf) ir viņu daiļrades iepriekš nezināmās puses dokumentācija jeb iepriekšējos albumos neiekļauti studijas ieraksti, turpretī otrais – Heim – labi zināmu kompozīciju dzīvais, turklāt, akustisks izpildījums.

Šķiet, nupat ir sasniegts tas punkts, kad publika būtu gatava vienā kampienā aprīt jebko no īslandiešu galdā celtā. Arī šo dubultierakstu daļa gaidīja siekalām tekot. Kopš izdošanas 5.novembrī, tas ir sakošļāts, sagremots un, saprotams, izvadīts kā katra personīgs viedoklis. Arī šeit, šis ir minētajā ceļā tapis.

Pirmais skaņdarbs Salka – vāka nocelšana pannai. Smarža gaisā uzvirmo nekavējoties, bet par garšu nojausmas vēl nav. Nepārprotami smaržo pēc Sigur Rós, tomēr grūti spriest, kāds būs pirmais kumoss, jo kompozīcija ir no tām, kuras, ja būtu ie
spējams, varētu sākt skanēt ap ieraksta 80.minūti, bet tādējādi „kristu laukā“ no, šajā gadījumā, ( ) albuma kopējās noskaņas. Kādas citas vietā albuma vidusdaļā? Nē, ir veiksmīgākas, turklāt, Salka ieturēta „nenosauktā albuma“ tradīcijā, bet radīta jau pēc tā izdošanas 2002.gadā. Pirmais kumoss. Jā! Salds! Hljómalind ir, iespējams, viena no popsīgākajām dziesmām grupas daiļradē. Gan kompozīcija, gan lipīgums tai piemīt vēl draudzīgāki radio nekā grāvējam Hoppípolla. O! Kaut kas mazliet tāds kā… Skābāks? Í Gær pirmā minūte varētu garšot pēc kādas no Tima Bērtona filmām, jo ksilofona melodija rada it kā spocīgu noslēpuma sajūtu, kuru spēji pārtrauc bungu blīkšķis līdz ar kuru grupa iekrīt atpakaļ ( ) ieraksta sesijā. Kaut kur tās gausajā vidusdaļā. Pēdējie divi kumosi, ar kuriem izslaucīt šķīvi – Von un Hafsól – ir kā kosties cīsiņā, bet sagaršot… Katrā ziņā kaut ko vairāk gaļai līdzīgu. Līdz nepazīšanai rearanžētas kompozīcijas no grupas debijas ieraksta Von. Ja pirmā ne tik ļoti atšķiras no oriģināla (īpaši, ja pieņem, ka 12 gadi ir laiks, kurā gan cilvēks, gan mūzika nobriest, kļūst lēnīgāki, noteiktāki, bet nezaudē sev raksturīgos vaibstus un melodiju), tad Hafsól radniecība ar sākotnējo Hafssól ir ļoti attāla. 1995.gada versiju varētu gaidīt „ar maisu“ izskanām kādā no šajā tūkstošgadē grupas sniegtajiem koncertiem, turpretī Hvar (iepriekš arī Hoppípolla singlā) iekļautā tās reanimācija jeb „bungu vālītes dziesma“ bija Takk… tūres neatņemamas desmit minūtes, ar kurām Sigur Rós iesāka atgriešanos „uz bis!“ Audiāls uzskates līdzeklis veselības mācības stundā, kad skolotājs skaidro, kā ar vienveidīgām kustībām (lasi – basa motīvu) iespējams sasniegt to, kas pazīstams kā orgasms.

Kad apēsts „studenta sacepums“ – ēdiens, pagatavots pēc „viss ir labs, kas ledusskapī" receptes, gribas kaut ko saldu. Kaut „mēlīti“. Un tieši ar mēlīti asociējas otra, Heim puse. Tāpat kā rausī, diskā ir neliels skaits sastāvdaļu – sešas, taču tās tik un tā apmierina kāri pēc cukura, jo labi zināmo dziesmu akustisks izpildījums rada viendabīgu siltu sajūtu. Tāpat kā kurš katrs tomēr neizceps vienkāršu, bet garšīgu bulciņu, tā jebkuram savu darbu studijā ar godu ārpus tās sienām iznest neizdosies. Ne šajā gadījumā. Ierobežotie resursi (katram pa vienam instrumentam) ir izmantoti teju maksimāli. Gan reiz grandiozās Samskeyti, Starálfur un Vaka, gan arī iepriekš ne tik instrumentāli piesātinātā Ágætis Byrjun un oriģināli akustiskā Heysátan izklausās nevainojami, vienalga, vai izpildītas Īslandē reto koku pavēnī vai piejūras ciemata kultūras namā. Visbeidzot, jau trešo transformāciju piedzīvojusī un disku noslēdzošā Von izklausās tieši tā, kā pēdējais austiņas kumoss klausoties grupu uz miniatūras skatuves ceļmalas kafejnīcā. Kopā ar kafiju. Un dažu desmitu draugu un garāmbraucēju sabiedrībā.

Pēc šādas maltītes, agri vai vēlu pienāk brīdis, kad beidzot jāizvada iepriekš minētais viedoklis. Lai arī daba iekārtojusi citādi, taču šoreiz atšķirīgi ēdieni rada divus viedokļus, kuru saturs ir tikpat atšķirīgs, kā sātīgais pamatēdiens un viegli saldā uzkoda, bet forma – līdzvērtīga. 8/12 katrai no diska pusēm. Lai kā katram negaršotu šis ieraksts, un lai cik nepieņemams neliktos otra „viedoklis“, 9.decembra seansu Fontaine Palace (Liepājā) ieteicams nepapildināt ar kolu un popkornu.

Monday 12 November 2007

Klausīties var, skatīties gan vairs, nē...

Gaidot ierodamies vēlīnu ciemiņu, nogalināt laiku sanāca ar visai asu priekšmetu. Tā kā nodurt nevis nosist, zinies. Kvēli gaidīto filmu Heima izrādīja pašlaik vietējs kinoteātris. Pirmajai atklāsmei: "Tik ļoti jau tagad gribas mīzt, bet ārā netikšu, jo zāle ir pārpārēm pilna," sekoja nākošā - vieta ir izvēlēta ideāla, jo gan zāles akustika, gan ekrāna novietojums attiecībā pret skatītāju, kā arī filmas skaņas celiņš ir 3 ļoti svarīgi mainīgie. Trešā atklāsme mani sameklēja pie pisuāra beidzot mīžam. "Klau," tā teica, "Tu gan filmas laikā, gan pa ceļam uz žani visu laiku domā, domā, prāto un centies formulēt savas domas tā, it kā Tev delfu vai tēvēneta smurguļiem tās būtu jāpasniedz. Kāpēc Tev nepatīku es, atklāsme, ka uz grupu Sigur Rós Tu turpmāk savā dzīvē nespēsi paskatīties tā, kā līdz šim?" Apjuku, bet teicu atklāsmei: "N... n... nu, vispār Tev ir taisnība..." Kamēr paskatījos uz blakus čurātāja krāniņu, atklāsme jau bija manā galvā. Kopš tā brīža nav ne redzēta, ne dzirdēta, bet tā ir manī. Visticamāk, ka pārdzīvojusi savus tīņa gadus un no atklāsmes kļuvusi par apņēmību neapmeklēt nevienu no grupas turpmākajiem koncertiem, ja tie nebūs solījums kaut mazliet līdzīgas atmosfēras piedzīvojumam. Tiesa, līdz brīdim, kad iznāks grupas nākošais ieraksts (albums) un tiks atsākta koncertēšana, apņēmība būs sasniegusi pensijas vecumu un kļuvusi par pielaidību.

Vien dažas stundas pirms filmas pirmoreiz gadījās noklausīties Hvarf/Heim. Plaukt!, tas rīta pusē iekrita pastkastē, bet kamēr dušojos tas - žvirkt! - jau bija manā līdzi panesamajā atskaņotāja un varēju uzbudināts ar to uz ausīm doties ielās. Pa ceļam uz bodēm, lai iegādātos pārtiku savam (ļoti) bieži izsalkušajam draugam, kuru gaidīju ierodamies tās dienas vakarā, akurāt reizi noklausījos ieraksta abas puses. Lai cik labā garastāvoklī biju tajā brīdī, lai saulaina un novembrim neraksturīga diena tā bija, sev sameloties nesaņēmos. Nejutos ne pārsteigts, ne iedvesmots, kur nu vēl apgarots. Pirmajā, "studijas" daļā, Hljómalind popsīgums un Í Gær blieziens ap pirmo minūti bija divas lietas, kuras iespiedās. Akustiskā puse, lai cik personīgi mīļas un tāpēc kā man atlasītas neliktos kompozīcijas, pārsteiguma moments bija tik momentāls, ka nemaz nepamanīju... Tiesa, ko nedzirdēju šiverēdams ielās, to redzēju vakarā uz ekrāna. Un, nedaudz patinot filmu atpakaļ, ar citām ausīm jau otrajā reizē varēju klausīties akustisko ieraksta pusi, jo acu priekšā redzēju kādos apstākļos un noskaņojumā tās ierakstītas.

Ne filmai, ne ierakstam acis nedošu. To jau izdarījuši citi viedie. Ā, un nevajag aizmirst tos 3 datumus, jo:

Tā taču neklājas darīt!
(Asesors Braks /Aigars Vilims/ izrādē "Heda Gablere" Valmieras Drāmas teātrī)


Friday 2 November 2007

Mājas ir mājās

Runā, ka ne tikai Rīgā, bet arī citviet Latvijā slēpjoties vairāki "Īslandes frīki", kuri pārlieku publicitāti nekāro, taču klusībā, domājams, lepojas un identificē sevi ar sava veida pirmatklājējiem, jo, zināms, vulkāniskajā salā Atlantijas okeāna vidū būtu grūti atrast kādu, kas nebūtu mūziķis vai ar mūziku cieši saistīts. Piekritīsiet, zināt nosaukt grupu, kura nupat nospēlējusi savu 3.koncertu un piesviest vēl kādu faktu vai pusfaktiņu par viņiem ir visai uzbudinoši.

Uzbudinātiem būtu jājūtas tam pūlim, kas savā "Īslandes frīcismā" aprobežojas ar īpašvārdu
Björk, GusGus, Múm un Sigur Rós zināšanu, jo tieši par pēdējiem uzņemto un daudzviet izdaudzināto dokumentālo koncertfilmu "Heima" izrādīs divos seansos Rīgā, kinoteātrī K. Suns, kā arī Liepājā, klubā Fontaine Palace.

Trīs datumi, kurus der ielāgot: 14. un 15.novembris, kā arī 9.decembris.