Klausīties var, skatīties gan vairs, nē...

Gaidot ierodamies vēlīnu ciemiņu, nogalināt laiku sanāca ar visai asu priekšmetu. Tā kā nodurt nevis nosist, zinies. Kvēli gaidīto filmu Heima izrādīja pašlaik vietējs kinoteātris. Pirmajai atklāsmei: "Tik ļoti jau tagad gribas mīzt, bet ārā netikšu, jo zāle ir pārpārēm pilna," sekoja nākošā - vieta ir izvēlēta ideāla, jo gan zāles akustika, gan ekrāna novietojums attiecībā pret skatītāju, kā arī filmas skaņas celiņš ir 3 ļoti svarīgi mainīgie. Trešā atklāsme mani sameklēja pie pisuāra beidzot mīžam. "Klau," tā teica, "Tu gan filmas laikā, gan pa ceļam uz žani visu laiku domā, domā, prāto un centies formulēt savas domas tā, it kā Tev delfu vai tēvēneta smurguļiem tās būtu jāpasniedz. Kāpēc Tev nepatīku es, atklāsme, ka uz grupu Sigur Rós Tu turpmāk savā dzīvē nespēsi paskatīties tā, kā līdz šim?" Apjuku, bet teicu atklāsmei: "N... n... nu, vispār Tev ir taisnība..." Kamēr paskatījos uz blakus čurātāja krāniņu, atklāsme jau bija manā galvā. Kopš tā brīža nav ne redzēta, ne dzirdēta, bet tā ir manī. Visticamāk, ka pārdzīvojusi savus tīņa gadus un no atklāsmes kļuvusi par apņēmību neapmeklēt nevienu no grupas turpmākajiem koncertiem, ja tie nebūs solījums kaut mazliet līdzīgas atmosfēras piedzīvojumam. Tiesa, līdz brīdim, kad iznāks grupas nākošais ieraksts (albums) un tiks atsākta koncertēšana, apņēmība būs sasniegusi pensijas vecumu un kļuvusi par pielaidību.

Vien dažas stundas pirms filmas pirmoreiz gadījās noklausīties Hvarf/Heim. Plaukt!, tas rīta pusē iekrita pastkastē, bet kamēr dušojos tas - žvirkt! - jau bija manā līdzi panesamajā atskaņotāja un varēju uzbudināts ar to uz ausīm doties ielās. Pa ceļam uz bodēm, lai iegādātos pārtiku savam (ļoti) bieži izsalkušajam draugam, kuru gaidīju ierodamies tās dienas vakarā, akurāt reizi noklausījos ieraksta abas puses. Lai cik labā garastāvoklī biju tajā brīdī, lai saulaina un novembrim neraksturīga diena tā bija, sev sameloties nesaņēmos. Nejutos ne pārsteigts, ne iedvesmots, kur nu vēl apgarots. Pirmajā, "studijas" daļā, Hljómalind popsīgums un Í Gær blieziens ap pirmo minūti bija divas lietas, kuras iespiedās. Akustiskā puse, lai cik personīgi mīļas un tāpēc kā man atlasītas neliktos kompozīcijas, pārsteiguma moments bija tik momentāls, ka nemaz nepamanīju... Tiesa, ko nedzirdēju šiverēdams ielās, to redzēju vakarā uz ekrāna. Un, nedaudz patinot filmu atpakaļ, ar citām ausīm jau otrajā reizē varēju klausīties akustisko ieraksta pusi, jo acu priekšā redzēju kādos apstākļos un noskaņojumā tās ierakstītas.

Ne filmai, ne ierakstam acis nedošu. To jau izdarījuši citi viedie. Ā, un nevajag aizmirst tos 3 datumus, jo:

Tā taču neklājas darīt!

(Asesors Braks /Aigars Vilims/ izrādē "Heda Gablere" Valmieras Drāmas teātrī)